Par veselumu

“Cilvēka ķermenis, negadījuma vai slimības dēļ zaudējis kādu savu daļu,atcerās savu veselumu.Par to atgādina fantoma sāpes – pārzāgētie kauli,sarautie nervi,pārgrieztie asinsvadi dod viltus signālus par sen neesošo locekļu klātbūtni.Kaut sapņos bezrocis pats aizšnorē kurpes,bezkājis skraida pa pļavu,kurlais dzird zāles čaboņu.Ķermenis atcerās VESELUMU.VESELUMU.”

(no Edmunda Lūča piezīmēm Facebook)

Augstāk minētās rindas mākslinieks Edmunds Lūcis ir rakstījis smagas onkoloģiskas slimības kontekstā – cīnoties par veselības atgūšanu, viņš nodomājis savas pārdomas šajā procesā aprakstīt grāmatā. Es ļoti ļoti ceru, ka viņš izveseļosies un viņa ģimenei – manai bijušajai kolēģei Dacei un viņu meitai Justīnei atkal būs vesels un stiprs vīrs un tēvs.

Šīs rindas man neizgāja no prāta. Veselums – ideālais stāvoklis, kurā mūsu ķermenis un prāts darbojas optimālā, ideālā režīmā, proti, ir tāds, kā paredzēts piedzimstot.

Es neatceros sevi dzirdam putnu dziesmas, jo piedzimu martā Rīgā un tūliņ pat atkal nokļuvu slimnīcā ar stafilokoku infekciju. Un tad jau antibiotikas bija savu ļauno darbiņu padarījušas, iznīcinot manas dzirdes matiņšūnas (un pie viena, iespējams, tieši antibiotikas izglāba manu dzīvību). Es nezinu, kā ir dzirdēt “normāli”. Tomēr kaut kur ļoti dziļi zemapziņā šī  veseluma sajūta ir. Racionāli to var izskaidrot – ir pierādīts, ka bērns arī mātes klēpī būdams, uztver skaņu, pazīst mātes un tēva balsis, utt. Tātad, kamēr mamma mani gaidīdama, pastaigājās pa Ķirmraga naktsvijoļu pļavām, tās putnu dziesmas tur kaut kur bija. Taču vienlaikus man ir aizdomas, ka tas ir kas dziļāks – tā ir gēnos ierakstīta ķermeņa atmiņa par to, kā ir jābūt. Cilvēkam ir jābūt dzirdīgam, ne kurlam.

Un es sapratu, ka tas, kāpēc es vispār esmu sākusi rakstīt šo blogu un kāpēc vispār runāju par vājdzirdību, šo garlaicīgo un ne visai labi pārdodamo tēmu, ir – es visu mūžu esmu cīnījusies par veseluma atgūšanu. Es biju paredzēta piedzimt un dzīvot vesela. Ikvienam ir paredzēts piedzimt un būt veselam. Ja es būtu ticīga kristiete, es lietotu jēdzienu “Dieva plāns”. Dieva un Dabas plānos nav slimi, kurli, bez locekļiem piedzimuši bērni – tas viss ir piesārņotas vides, nelaimes gadījumu, vecāku dzīvesveida utt. utjpr. sekas. Arī ar mani notika tas, kas notika, un es sastapos ar šo izaicinājumu – veselumu atgūt. Veseluma atgūšana kā pārbaudījums, kurš jāuzveic. Kuru uzveicot, tu kļūsti spēcīgāks, gudrāks, labāks. Un pat nav svarīgi vai beigās es to fiziskā nozīmē atgūšu – galu galā neviens fiziskais ķermenis nav mūžīgs un es zinu, ka pēc gadiem 15-20 sāksies tas, ko sauc par neizbēgamo novecošanās procesu – faktiski tas jau ir sācies, protams – tātad, svarīgi nav vai fiziski es atgūstu spēju dzirdēt, bet būtiskais ir atgūt veselumu garīgā nozīmē. Tas ir būtiskais, un Edmunds laikam mums grib pavēstīt tieši to.